Pirmajā daļā pievērsos adoptētāju ģimenēm. Precīzāk, pirmajam solim garajā adopcijas procesā, iesnieguma iesniegšanai bāriņtiesā. Lai turpinātu apskatīt šo ģimeņu “piedzīvojumus”, domāju, ka vajadzētu pievērst uzmanību jautājumam, kāpēc mums Latvijā 21 gadsimtā vispār vēl ir bērnunami, aprūpes un krīzes centri bērniem! Otrs jautājums būtu: kapēc tik daudz bērnu aprūpes institūcijās nav juridiski brīvi un nevar tikt adoptēti!
Par bērna izņemšanu no ģimenes un nodošanu ārpusģimenes aprūpes institūcijās ( bērnunams, krīzes centrs, audžuģimene), lemj bāriņtiesa, kuras piekritības teritorijā ir konstatēta situācija, kad ģimene nav spējīga aprūpēt savu(–us) bērnus. Iemesli var būt dažādi, sākot no vecāku veselības stāvokļa un beidzot ar alkoholismu, narkomāniju un vardarbību pret bērnu. Viss plašais sabiedrības negāciju spektrs! No ģimenes bērnus izņem sakotnēji ar formulējumu “uz laiku”. Tālāk bāriņtiesa skatās, kāda situācija ir ģimenē. Izvērtē tās spēju vai nespēju uzņemties par bērniem atbildību un nodrošināt tiem visu nepieciesamo! Mazums, kas mums te Latvijā var noiet greizi! Parasti krīze pēc īsa brīža atrisinās! Uzlabojas materiālais stāvoklis, atrisinās dzīvesvietas jautājums, tiek atgūta veselība un bērni atgriežas pie saviem vecākiem! Tas ir tas Laimīgais Stāsts !
Diemžēl, ne visiem bērniem situācija atrisinās. Tad sāk darboties sistēma. Bāriņtiesa sniedz tiesā prasījumu vecākiem atņemt vecāku tiesības. Tiesa, izskatot lietu, ņem vērā visus bāriņtiesas iesniegtos faktus, lemj, vai vecāku tiesības ir atņemamas, vai arī vecākiem ir iespējams dot laiku, lai atrisinātu savas problēmas. Nekas traks tas nav gadījumos, kad vecāki ilgstoši slimo, kad kādu iemeslu dēļ zaudēta pajumte vai materiālais nodrošinājums! Tomēr, parasti jau šīs situācijas ir saistītas ar atkarībām un vardarbību, kuras iet roku rokā! Vai ik mēnesi lasām vai dzirdam TV, ka atkal kādai dzerājmātītei atņem bērnus, ka kāds dzērājtēviņš dauzījis savus mazuļus, ka notikusi seksuāla vardarbība utt.
Lūk, te arī mēs ieraugām patieso ainu! Alkohols un narkotikas, kam seko nabadzība un vardarbība! Un lai man nemēģina kāds iestāstīt, ka dēļ nabadzības pastāv atkarības un noziedzība! Atkarības, cilvēku nespēja savu dzīvi sakārtot vai , gluži vienkārši, disciplinēt sevi, ir galvenais iemesls tam, ka Latvijā šodien ir bāreņi! Dzīvu vecāku bāreņi! Un tikmēr, kamēr mātei vai tēvam sanāks nauda šnabim, bet nepietiks pamperiem, nekas nemainīsies!
Tiesiski šis jautājums, manuprāt, ir sakārtots pietiekami labi. Neuzskaitīšu te likumu pantus vai ministru kabineta noteikumu tekstus. Galvenais, ka, iepazīstoties ar tiem, varu droši teikt, ka viss ir pakārtots bērna interesēm, kur kā galvenais vadmotīvs ir iespēja bērnam augt savā bioloģiskajā ģimenē! Krīzes situācijā nonākušajām ģimenem tiek dots laiks, lai sakārtotu dzīvi, tiek sniegta visa iespējamā juridiskā, psiholoģiska un materiālā palīdzība! Bāriņtiesas, pašvaldības, socialie dienesti, savu iespēju robežās palīdz! Vēl neēsmu dzirdējusi, ka kāda krīzē nonākusi ģimene būtu atstāta novārtā. Jautājums te ir tikai viens. Vai šī ģimene to vispār vēlas? Vai alkoholoķe māte vēlas atteikties no šnabja, vai tēvs, kārtējā alkohola vai narkotiku plostā vispār apjēdz, ka bērni ir prom no ģimenes? Domāju, ka 99% gadījumos, tur vairs nebūs Laimīgais Stāsts un par šīem bērniem atbildību nāksies uzņemties aprūpes institūcijām, vai ģimenēm, kuras ir gatavas par tiem parūpēties!
Vienīgais akmens tiesiskuma dārziņā man metams par situāciju, kura nekādi nav apskatīta likumos. Proti, kad vecākiem, kuriem tiesa ir atņēmusi vecāku tiesības, atkal dzimst bērns. Alkoholiķei, kura, neēsot grūtniecības uzskaitē, lietojot alkoholu, iznesa bērnu. Dzemdē reibumā un jaundzimušais nāk pasaule, saindējies ar alkoholu! Vai tiešām, šādos gadījumos kāds var pieļaut iespēju, ka šī māte nu rūpēsies par mazuli?! Diemžēl, tiesiska regulējuma šādai situācijai nav! Es ar to nedomāju, vai atņemt arī šo bērnu mātei, vai nē! Es domāju par regulējumu, kas kaut kādā veidā vispār nepieļautu, ka tāda situācija atkārtojas! Jā, tiesības ir visiem cilvēkiem vienādas! Arī tiesības palikt stāvoklī un dzemdēt! Bet...! Kā jūs domājat? Ko darīt, kā rīkoties gadījumos, kādu nupat aprakstīju piemērā? Nedrīkstam aizmirst arī to, ka pēc tam, kad bērns tiek atņemts un nodots tālāk ārpusģimenes aprūpē, visas, arī finansiālās saistības, par bērnu uzņemas valsts un sabiedrība, kamēr tā dzērāja (dzērājs), bez jebkādiem materiāliem apgrūtinājumiem, turpinās plostot un “ražot” nākamos bērnunama audzekņus!...
Lūk, kas mani tracina, domājot par situāciju, kad 21 gadsimta Latvijā, kur jau septiņdesmit piecus gadus nav bijis kara, vēl pastāv bērnunami, kuros mitinās dzīvu vecāku bērni! Ceru, ka arī jūs par to padomāsiet. Kaut mazliet! Kaut īsu brīdi! Nākamajā daļā turpināšu adopcijas procesa apskatu!
Mīlam savus bērnus!
