Katru reizi, kad pieauguši (pēc pases datiem) vīrieši, sēdēdami savos ofisu kabinetos, kārtējo reizi “ceļ uz pjedestāla” savas bērnišķīgās problēmas, un dara visu, lai kāds tās atrisinātu viņu vietā, es atceros četrpadsmit gadus veco Miku…
Miks ir vīrietis. Bez pārspīlējumiem un izpušķojumiem. Tāds vīrietis, aiz kura muguras droši var paslēpties pat pieaugusi sieviete. Un tas nav pieņēmums. Aiz viņa muguras ir mamma – alkoholiķe ar stāžu, atlaista no visām iespējamām darba vietām, nožēlojama sieviete bez savas gribas. Un vēl mazā, sešus gadus vecā māšele. Tēvs sen jau aizbēdzis no šīs elles, nevēlēdamies cīnīties par kādreiz tik ļoti mīlēto sievieti, ne arī pasargāt savus bērnus no viņas. Ik mēnesi “atšaudās” ar nožēlojamu alimentu summu un uzskata, ka savu pienākumu ir izpildījis…
Kāpēc gan tā?
Puisis pienāca pie manis kādā dienā, kad apmeklēju viņu skolu brīvprātīgā darba ietvaros. Biju teikusi, ka katrs var pienākt pie manis un klusām pastāstīt par visbriesmīgāko, kas viņu uztrauc…
Visbriesmīgākais, kas satrauca Miku, viņam šķita jautājums: kā izturēties pret mammu viņas “grūtajos” brīžos un, UZMANĪBU! – kā palīdzēt viņai, lai viņa neciestu, nepārdzīvotu un tik ļoti neraudātu… Kā palīdzēt sev, viņš nejautāja… Mēs sākām draudzēties. Dažreiz, pašās smagākajās dienās es paņemu pie sevis Mika mazo māšeli – klusu, kautrīgu meitenīti, kas līdz mazās sirsniņas dziļumiem ļoti mīl savu māmiņu…
Saņemot pieticīgo alimentu summu un pa vakariem piestrādājot iznēsādams reklāmu bukletus, viņš skrupulozi un rūpīgi plāno ģimenes budžetu. Vienmēr nomaksā rēķinus un iepērk produktus, iepriekš noskaidrodams, kur ir kārtējās akcijas preces. Nesen palielījās, ka izpārdošanā nopircis māsai glītas zeķbikses.
Mājās vienmēr ir tīrs. Kad ierodos ciemos ar kārumiem, Miks vienmēr vīrišķīgi noburkšķ “nu kāpēc vajadzēja tērēties tādiem niekiem”… Lietišķi apsēdina mani izpucētajā virtuvē un pasniedz milzīgu krūzi liepziedu tējas… Tad mēs ilgi runājamies par visdažādākajām tēmām – no vislietišķākajām un praktiskajām (un te viņš man reāli “iekabina”), līdz jaunākajām grāmatām (esmu viņu ieinteresējusi apmeklēt skolas bibliotēku, lai puikam būtu vismaz kāds hobijs, kur atvilkt elpu no ikdienas).
Dažreiz no istabas iznāk māte un ar nodzisušu un vainīgu skatienu uzlūko mani, tad ar cerību – savu dēlu. Tagad pats galvenais. Māte Mikam ir svēta. Tā ir tā Dievmāte, kurai tiek veltītas visas viņa bērnišķīgās lūgšanas. Viņš ne reizi nav viņai kaut ko pārmetis, taču ir uzbrucis kaimiņiem, kas atļāvušies māti nosaukt par dzērāju. Viņš gatavs cīnīties par viņu līdz pēdējam un galvenais, no kā puisis baidās ir tas, ka kādu dienu māte var nepamosties… Un tagad lūdzu, atbildiet man uz jautājumu: vai tiešām bērna uzvedība ir atkarīga no audzināšanas? Kāpēc bieži vien no bērniem, kuri ir ļoti mīlēti, lutināti un pāraprūpēti dzirdu naida pilnus vārdus, kas veltīti viņu vecākiem? Ko gan tādu vēl viņi nav devuši saviem luteklīšiem, ka tie viņus tik ciniski izmanto un neieredz? Un ko tādu saviem bērniem – Mikam un viņa māsiņai dod viņu māte, ka viņi ne reizi nav laiduši pār dzīvokļa slieksni sociālās aprūpes dāmas un ir gatavi stāties pretī visai pasaulei, lai aizstāvētu šo sievieti?
Nobeigumā varu teikt, ka savas dzīves laikā esmu redzējusi neskatāmus piemērus tam, ka tieši bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, kuri auguši savā vaļā vai vispār ir pamesti, ir kļuvuši par vismīlošākajiem un uzticīgākajiem cilvēkiem… Un tā saucamo labvēlīgo ģimeņu atvases nereti atzīstas savās ne pārāk cēlajās jūtās pret saviem vecākiem…
Kāpēc pastāstīju jums par Miku? Tāpēc, ka šorīt manā kabinetā gaužas asaras lēja četrdesmit gadus vecs labi noaudzis vīrietis, kurš jautāja man, kā lai cīnās pret savu sievu, kura liek viņam meklēt vēl kādu darbu. Bet viņš taču zvērīgi piekūstot, strādājot par apsargu kādā noliktavā… Diennakti strādā, trīs brīvas…
