Un otrādi. Ja mēs neveidojam drošu vidi, lai bērns varētu izdzīvot visdažādākās jūtas un emocijas, viņš turpinās zaudēt pašsavaldību un slikti uzvesties, jo viņam nav citu līdzekļu, lai tiktu galā ar savām iekšējām sajūtām. Un tad mums rodas iespaids, ka tādiem bērniem iekšā ir “naida poga”, kuru tie gatavi nospiest jebkurā brīdī. Mūsu galvenais padoms – esiet blakus bērnam, kad viņš pārdzīvo vissmagākās emocijas. Esiet viņa drošā vide un atbalsts.
Ja jūs zināt, kas ar bērnu konkrētajā brīdī notiek, noformulējiet to viņam vārdiskā formā, lai viņš sevi labāk izprastu. Klausieties un mēģiniet saprast. Ar vārdu palīdzību parādiet bērnam, ka saprotat viņu. Piemēram, “mazais, tu esi dusmīgs, jo tevis celtais klucīšu tornis ir sagāzies”. Vai: “tev ir skumji, jo tā meitenīte nevēlējās ar tevi spēlēties”. Tādā veidā bērni saņem ”atļauju izmantot savas emocijas”: “viss kārtībā, ikvienam cilvēkam šad un tad ir jāparaud (vai jāpadusmojas vai jāpaskumst). Es esmu ar tevi”. Ja varat bērnu paņemt klēpī, aiz rokas, apskaut – dariet to. Tā jūs sūtat viņam signālu par jūsu ciešo saikni: “tu esi drošībā. Es esmu blakus.” Jums var būt ļoti grūti sākt šo visu darīt un “nenorauties” uz ierastā “marš uz savu istabu un padomā par savu uzvedību”. Bet tas ir pats labākais ko varam darīt savu bērnu labā, kurus nākotnē mēs vēlamies redzēt kā gādīgus, atbildīgus un patstāvīgus pieaugušos, kas prot tikt galā ar visdažādākajām cilvēciskajām emocijām un sajūtām.
