Pedagogs Dima Zicers lasīja lekciju par problēmām saziņā ar bērnu, kura pārvērtās dzīvīgā diskusijā ar vecākiem par to, kas notiktu, ja bērnam neaizliegtu pirms vecmammas boršča ēst saldējumu un ar varu neliktu viņam iet uz skolu.
Galvenās vecāku lamatas
Dima Zicers: Nesen biju Londonā un lasīju lekciju par pedagoģijas filozofiju, par jaunākajiem pētījumiem. Vīrietis, kurš uz lekciju bija ieradies ar 15-gadīgu meitu, pēc tam teica: “Dima, tas viss tā kā skaidrs. Bet kā man viņu piespiest aizpogāties?!” Tai pat brīdī es sapratu, ka esmu stāstījis ne par to. Tāpēc sāksim uzreiz ar konkrētām tēmām, kas jūs interesē – tādām kā “kā likt bērnam aizpogāties”.
Kā audzināt bērnu, lai viņš izaugtu par patstāvīgu cilvēku, tai skaitā arī konfliktsituācijās?
Nezinu, esat tam pievērsuši uzmanību vai nē, bet daudzās valodās vārda “izglītot” vietā tiek lietots “audzināt”. Valoda mums diktē noteiktus uzvedības rāmjus. “Audzināt” – sekot līdzi tam, lai bērns tiktu labi barots un tā joprojām. “Izglītot” - izgudrot uzvedības modeli, kam bērnam būtu jāatbilst. Kad jūs vaicājat, kā lai izglīto, jūs attopaties vienlaikus vairākās lamatās.
Pirmās lamatas: jūs domājat par to, ka jums no bērna jāizaudzina nez kas, par cik esat dzirdējuši, ka tas esot jādara, un pavadījuši daudz laika, lasot gudras grāmatiņas (kāds man šodien teica, ka lasa visus ar pedagoģijas tēmu saistītos izdevumus – atvainojos, tas taču ir ārprāts!). Bet uzdodiet sev jautājumu: no kurienes tas pats Dima Zicers lai zina, kā man būt kopā ar cilvēku, kuru mīlu, ar kuru pavadu ārkārtīgi daudz laika, ar kuru man, visdrīzāk, ir daudz kopīga un ar kuru reizēm strīdos? Pirmās lamatas nostāda vecākus stingros rāmjos. Lūk, piedzima cilvēks, jums ar viņu izveidojas kaut kādas attiecības, taču jums ir maza nojausma, ko ar viņu darīt. Jūs metaties viņu izglītot!
Šī nodarbe jūs burtiski velk kā piltuvē, arvien spēcīgāk un spēcīgāk. Un jūs iekļūstat otrās lamatās – sabiedriskā viedokļa lamatās. Iedomājaties situāciju: kaimiņienei bērns sāka čurāt podiņā gada vecumā! Padomā, kāds panākums! Bet mans bērns gada vecumā nečurā podiņā. Pēc idejas man būtu jābūt absolūti vienaldzīgam pret šīs kaimiņienes situāciju, jo man līdzās atrodas man mīļš cilvēks – mans bērns, ar kuru es darbojos un ar kuru man ir savas attiecības. Bet kas tā vietā ar mani notiek? Es nokļūstu lamatās – skaidrs, kādās. Vai arī eju ar bērnu pa kāpnēm, mums abiem ir brīnišķīgs noskaņojums, viņš lēkā uz vienas kājiņas, dzied un te iznāk tā pati kaimiņiene un brēc uz viņu: “Kāpēc tu klaigā?!” Un es šajā brīdī varētu viņai laipni un klusi pateikt: “Atvainojiet. Mēs jau ejam ārā.” Nē, ar mani sāk notikt kas dīvains. Pamājiet ar galvu, kurš saprot – kas tieši.
Caur burvīgu, vasarīgu parku eju ar bērnu pie mammas (pie viņa vecmāmiņas) uz pusdienām. Esam arvien tuvāk un tuvāk mammas mājai. Mums ir lielisks garastāvoklis. Un, lūk, pie parka izejas viņš saka: “Tēt, nopērc saldējumu!” Ko mēs līdzīgos gadījumos parasti sakām? Kā likums: “Tu nepusdienosi!” Šajā brīdī man galvā kaut kas it kā pārslēdzās. Nupat vēl gāju pa parku ar sev mīļu cilvēku, mums viss bija ļoti labi, jutāmies laimīgi, un pēkšņi es “ieslēdzu” savu mammu, vai kaimiņieni, vai skolotāju un sāku melst blēņas. Jo taču pēc tam, kad bērns apēdīs saldējumu pirms boršča, viņš acīmredzot nespēs pieņemt patstāvīgus lēmumus nākotnē, nespēs piedalīties konfliktos un no tiem izkļūt ārā kā uzvarētājs. Vēlaties pārliecināties par parkā radušās situācijas absurdu? Aizstājiet bērnu ar mīļoto meiteni.
Bet viņa taču ir pieaugusi!
Un kas par to, ka viņa ir pieaugusi? Kādēļ mēs domājam, ka mīļotā meitene ir pieaugusi un tiks galā pati, bet bērns pats nespēs tikt galā?
Par bērnu atbildam mēs, bet pieaugušais pats par sevi.
Pareizi, lai meitene, muļķe, arī beidzas nost no saldējuma, pēc tam pieēdusies boršču!
Pieaudzis cilvēks spēj pats prognozēt savu darbību sekas.
Un ko tad viņš saprognozēs? Ka viņš pēc saldējuma boršču neēdīs? Nav izslēgts. Varbūt gribēs, varbūt negribēs. Liela daļa mūsu, pieaugušo, ir gatava upurēt attiecības ar savu mīļo bērnu… nezināma mērķa vārdā! Neesmu pārliecināts, ka bērna vecmāmiņa sasniedz apmierinātības augstāko punktu, kad mazdēls apēd viņas boršču. Tas arī viss, nekā vairāk šajā sadursmē nav.
Kā pasargāt bērnu no “baltās nāves”
Barot bērnu ar saldējumu ir kaitīgi!
Paturpināsim šo ceļu uz pekli kopā. Un kas tad notiks, ja viņš apēdīs saldējumu?
Viņš neapēdīs boršču, tātad – nedaudz vēlāk sajutīs izsalkumu.
Un jūs, protams, viņam ēdienu neiedosiet. Pieņemsim, man ir pieci vai septiņi gadi. Un dēļ tā, ka es vēlos saldējumu, man jānoklausās vecāka lekcija par vecmāmiņas gaidāmo garastāvokli, garo ceļu mājup un mammas fantāzijām. Tāpēc, ka tā ir pilnīga fantastika: mamma, gluži kā Kasandra, jau iepriekš zina, vai man pēc divām stundām gribēsies ēst vai nē.
Ja bērns ēdīs tikai saldējumu, tad pēc gada viņam būs cukura diabēts.
No kurienes tāda dīvaina fantāzija, ja bērns ēdīs tikai saldējumu? Ja vēlaties, lai jūsu bērns ēstu tikai saldumus, viņam tas vispirms ir jāiemāca. Cilvēks no dabas tiecas ēst visdažādāko ēdienu. Bet pats vienkāršākais veids, kā pieradināt pie saldumiem – izsniegt viņam konfektes kā atalgojumu. Tas ir, sākt pret bērnu izturēties kā pret suņuku un pēc neilga laika iegūt paredzamu rezultātu – viņš sāks uzvesties kā suņuks. Nav tādu bērnu, kas visu laiku ēdīs tikai saldējumu, ja viņiem to visu laiku pirks!
Bet, ja bērns teiks, ka vēlas paostīt līmi vai izdzert bundžiņu ar benzīnu.
Pievērsiet uzmanību tam, cik ātri mēs pārgājām no saldējuma pie līmes! Jūs baidāties no tā, ka, līdzko vecāki novērsīsies, bērni tūlīt pat izlems izdzert bundžiņu benzīna. Kuram citam ar šīm bailēm jātiek galā, ja ne vien jums pašam?
Bērni absolūti nevēlas ne dzert benzīnu, ne ostīt līmi. Visu, ko tie sākotnēji ir iemācījušies, viņi pavisam noteikti iemācījušies no vecākiem. Lai bērns izdomātu ostīt līmi, kādam ar viņu tā jāpaosta kopā. Kāds teiks, ka skolā atradīsies tādi entuziasti. Uz to es atbildēšu: jūs nevarat bērnam iemācīt neostīt līmi, toties jums noteikti ir pa spēkam iemācīt viņam ko citu.
Ja bērns ir manipulators, padomājiet, kādā veidā viņš ir uzzinājis par to, kā manipulēt. Jo viņš taču ir piedzimis, lai mīlētu, un tas nav patoss!
Bet vecmāmiņa, būdama veca, pēdējiem spēkiem pusi dienas vārījusi to boršču, taču bērns pēc saldējuma ēst vairs nevēlēsies. Mēs taču jau iepriekš ar bērnu norunājām iet pie viņas ciemos papusdienot. Vai uz viņas pūlēm jānospļaujas?
Ok, vecmāmiņa gatavoja ēst. Ļoti žēl viņas. Tad apēdiet viņas boršču, draugs! Jūs taču šobrīd cenšaties pateikt to, ka jums ir sarežģītas attiecības ar jūsu māti. Varbūt tās jārisina jums, nevis jūsu bērnam? Jums nav vienā maisā jāmet attiecības ar māti un attiecības ar bērnu. Ja zināt, ka jūsu māte apvainosies, ja bērns atteiksies no boršča, tad sakiet viņam patiesību, lai cik rūgta tā nebūtu, kā jūs bērnībā tikāt mācīts. “Klau, man ir sarežģītas attiecības ar mammu. Es no viņas baidos. Man rodas vēlme padarīt tevi par savu baiļu ķīlnieku. Bērniņ, palīdzi man izkļūt no šiem mēsliem!” – lūk, tā arī pasakāt bērnam. Varbūt bērns galu galā izlems pēc saldējuma ēst boršču, varbūt arī nē. Tas ir viņa lēmums un viņa vēders.
