Ko darīt, ja bērns nevēlas mācīties
Pieņemsim, ka es pavadu bērnu uz skolu un te pie paša sliekšņa viņš man saka: “Man kaut kā negribās uz turieni. Kaut tagad varētu uz karuseļiem!” Vai iet?
Vai skola ir svarīgāka nekā karuseļi?
Jā!
Un kas jums to teica? Jūs ejat uz darbu lādējoties, piespiežoties, un bērns lai mokās no agras bērnības, vai ne? Ja jūsu bērns, sasniedzot skolas vecumu, uzskata, ka skolā ir nospiedoši un tur nav, ko darīt, bet atrakciju parkā kūsā dzīve, izeja ir acīmredzama – steidzami jāmaina skola. Citādāk jūs mīļoto cilvēku sūtat nogalināt dzīvi nospiedošā skolā uz veseliem vienpadsmit gadiem! Uz šo laiku viņš kļūst par jūsu fantāziju ķīlnieku.
Ir tāda audzināšanas metode, saskaņā ar kuru bērnam jāļauj neko nedarīt un dzīvot tā, kā viņam ērtāk. Un cik ilgi jāgaida, kamēr viņš sagribēs apmeklēt stundas?
No tā, ka cilvēks nevēlas nodarboties ar to, kas viņam nepatīk, neizriet, ka viņš nevēlas darīt neko. Nevēlas tikai līķis. Cilvēks labi zina, ar ko vēlas nodarboties. Pat bērns. Bērnu grūti pieķert pilnīgā bezdarbībā. Pat, ja viņš gulšņā uz dīvāna, viņš par kaut ko domā. Vēlaties viņam iemācīt jaunu prasmi? Tad iemāciet. Pēc tam jau sākas tipiskie vecāku izteicieni: “Man nepatīk tas, ar ko viņš nodarbojas. Man ir savi priekšstati par to, kas viņam būtu jādara.” Interesanti, no kurienes jūs zināt, ar ko viņas labāk nodarboties?
Bērns piedzimst neticami ziņkārīgs. Viņš no gultiņas met laukā mantiņas un vēro, kā tās krīt lejup. Viņš izlej mērci un sāk ar to uz galda zīmēt attēlus. Taču pēc tam pie viņa nāk citi, liela izmēra cilvēki un sāk teikt tādas dīvainas frāzes kā “ziņķārīgajai Barbarai tirgū norāva degunu”. Bērns ne vienmēr saprot vārdu jēgu, tomēr viņam ir skaidra kopējā aina – viņu aicina nebūt ziņkārīgam. Pēc tam pie manis nāk šāda bērna vecāki un stāsta: "Mūsējais mācās otrajā klasē un vispār ne par ko neinteresējas!" Es uz to atbildu: “Kā jums tas izdevās?”
Vēl viena populāra apsēstība saucās “Vajag lasīt” – kurš nelasa, tas nebūs veiksmīgs. Pats vienkāršākais veids, kā panākt, lai bērns aizrautos ar lasīšanu ir pašam viņa klātbūtnē lasīt. Redzot, ka mamma tā vietā, lai skatītos televizoru, lasa Raini (tikai ne uz “aipada”!), viņš sapratīs, ka tā ir milzīga bauda. Bet, ja vecāks ar alus pudeli guļ dīvānā televizora priekšā vai runā pa telefonu, spēlē datorspēli vai aizņemts ar darbu un viņam saka: “Ej palasi”, tad bērnam radīsies kognitīvā disonanse. Kā tā var būt – tētis stāsta, ka lasīšana ir lieliska nodarbe, bet es viņu ne reizi neesmu redzējis lasām?
Tāda pati kognitīvā disonanse radīsies, kad pavēlēšu bērnam aizpogāties. Šajā brīdī es pārraidu domu par to, ka viņam noteikti ir auksti. Viņš šajā brīdī jau nu noteikti zina, ka viņam ir karsti, bet pienāk tētis un paziņo: “Tev ir auksti!” Pagaidām bērnam tēvs ir autoritāte. Tā kā viņš tic tētim, viņš aizpogāsies, bet vairs neticēs pats sev. Man šodien kā pirmo jautājumu vaicāja, kā iemācīt bērnam būt par patstāvīgu cilvēku. Iesākumam būtu lieliski, ja viņš pats varētu izlemt, kad viņam ir auksti un kad – karsti. Neticēsiet, bet cilvēki to saprot jau kopš pašas dzimšanas. Apbrīnojama īpašība tik maza izmēra cilvēkam, vai ne tā?
Kā atradināt bērnu no datorspēlēm un iestrēgšanas telefonā?
Ko lai dara ar “aipadiem”, kuros tagad spēlējas gandrīz visi bērni? Kā lai ierobežo spēlēm veltīto laiku, ja bērns visapkārt redz spēlējošus vienaudžus?
Mūsu bērnībā “aipadu” nebija, tāpēc mēs nezinām, kā tas ir – uzaugt ar tiem. Planšetes kļūst par vecāku biedu. Bet ko lai dara? Mēs nevaram uzspiest bērniem ievērot mūsu bērnības režīmu. Es personīgi neesmu redzējis nevienu saprotamu pētījumu, kas pierādītu, ka planšetes bērniem kaitē. Bet lai kontrolētu bērna kontaktu ar ierīci un aptvertu visas nianses, esat kopā ar bērnu. Spēlējiet arī jūs. Pārejiet viņa teritorijā. Interesējieties, par ko interesējas jūsu bērni – šis nosacījums ir vecs kā pasaule.
Viens puika bija aizrāvies ar šaudīšanās spēlēm un nozaga vecākiem simts eiro, lai ieskaitītu savā spēles kontā. Viņš ir atkarīgs no šaudīšanās spēlēm!
Pati situācija, ka bērns ir spiests zagt naudu kam tādam, kas viņam patīk, izskatās mežonīga. Par atkarību no šaudīšanās spēlēm teikšu, lūk, ko. Tādas spēles, kur jāskrien pa koridoru un kādu “jāvāc nost”, kā likums, ir visnotaļ mehāniskas un trulas. Ja nevēlaties, lai bērns pārāk daudz spēlē, piedāvājiet viņam ne mazāk interesantu alternatīvu! Jūs parasti sakāt: “Ej papildi mājasdarbus” – neko teikt, laba alternatīva. Kad gadu vecs bērns reizi pa reizei nevaldāmi met priekšmetu uz zemes, viņš sajūsmināts vēro vispasaules gravitācijas likumu darbībā. Fizikā to mācās septītajā klasē. Tikai trīspadsmit gadus pēc tam, kad cilvēks ir šo likumu sev atklājis.
Bērns nekomunicē ar vienaudžiem – tie abi ir ieurbušies savos telefonos. Padomājiet, kur bērns iemācījies šādu “komunikāciju”, no kā to noskatījies? Droši vien no pieaugušajiem. Viņam piefiksējies uzvedības modelis, kas pieņem, ka bieži sēdēt telefonā ir drošāk un interesantāk, nekā sākt tiešas attiecības ar cilvēku. Lai bērns novērstos no ierīces, jābūt kam interesantākam par ierīci. Piekrītat, tas taču nostrādā arī gadījumos ar pieaugušajiem. Piemēram, jūs vakarā skatāties seriālu un ar vienu aci veraties telefonā, kaut ko publicējat “feisbukā”. Kādā brīdī jūs telefonu noliekat malā. Bet varbūt arī nenoliekat un turpiniet pašu interesantāko nodarbošanos pasaulē. Pamājiet ar galvu, kurš atpazina sevi.
Mūsu bērni nonāks nelāgās situācijās arī bez mums. Savā ceļā viņi satiks milzīgu skaitu cilvēku, kas padarīs viņu dzīvi sliktāku. Un, otrādi, viņu ceļā būs ne tik daudz cilvēku, kas viņus pieņems tādus, kādi viņi ir, bez kontribūcijas nosacījumiem. Varbūt tādi cilvēki priekš viņiem būsit jūs, vecāki?
AVOTS: garavasara.com
