Es nedomāju ka kāds vai kaut kas var sagatavot jūs vecāku nāves brīdim. Tas ir trieciens jebkurā vecumā un tā spēku mēs nevaram pat apjaust, līdz tas nav noticis.
Bet tā vai citādi kaut kad jums būs jāzaudē saikne ar viņu gudrību un viedumu. Jums būs jāpierod pie domas, ka no šī brīža visas problēmas nāksies risināt patstāvīgi.
Es zaudēju savus vecākus pēdējo divu gadu laikā. Mana māte aizgāja no dzīves ļoti negaidīti. Šķiet, ārsti pat nesaprata kā un kāpēc tas notika. Arī tēvu ļoti īsā laikā pieveica vēzis.
Mana māte bija vienīgais cilvēks, kuram es varēju piezvanīt jebkurā diennakts laikā un pasūdzēties par visu, kas sakrājies uz sirds.
Tikai viņai varēju uzticēties par visiem 100%. Ne jau tāpēc, ka esmu noslēgts cilvēks un man nav draugu. Bet gan tāpēc, ka mamma līdzpārdzīvoja man par visiem 100% un tikai viņas gudrais padoms palīdzēja vienmēr izkļūt no visām problēmām.
Draugu padomi nestrādā. Bet vecāku – palīdz vienmēr.
Mana māte iemācīja man, ka līdzpārdzīvojums un dāsnums vienmēr atmaksājas ilglaicīgā perspektīvā. Bet mans sarkastiskais tēvs – reālists bija viens no vismaigākajiem cilvēkiem, kādu man dzīvē nācies redzēt. Viņš vienmēr zināja, ka visas problēmas ir pilnīgs štrunts. Un ja man vajadzēja izdzirdēt apstiprinājumu šis tēzei, es vienmēr zvanīju tētim.
Sāpes pēc vecāku zaudējums pāriet pēc vairākiem posmiem. Bet pavisam tās nepāriet nekad.
Lūk, 10 lietas, kuras man iemācīja šķiršanās pieredze. Ceru, ka tās kaut nedaudz palīdzēs arī jums pārvērtēt savu uzvedību.
- Mans telefons vairs nekad neatrodas no manis tālāk par metru. Pēdējoreiz, kas tas atradās tālāk, es palaidu garām savas mirstošās mātes zvanu. Tā bija pēdējā iespēja parunāt ar viņu.
- Jau pati doma par mammas nāvi man izraisīja fizisku nelabumu. Tas turpinājās apmēram sešus mēnešus pēc viņas aiziešanas. Man bija vemšanas epizodes no fiziskām sāpēm.
- Abu vecāku nāve pārrāva pēdējās radniecīgo saikņu paliekas ar mani un attālākiem radiem. Kad vecāku vairs nav, kļūst gandrīz neiespējami uzturēt saikni ar otrās un trešās pakāpes brālēniem un māsīcām.
- Es ļoti dusmojos uz sevi, ka mans dēls maz kontaktējās ar vectētiņu un vecmāmiņu. Pēc savas dzimšanas viņš bija redzējis vecvecākus varbūt reizes piecas. Un tagad jūtos tā it kā es būt apzagusi viņu. Viņi dievināja viens otru, un tajā, ka maz tikās ir vainīgs mans darbs. Tātad - es pati…
- Tagad es saprotu, cik tas ir muļķīgi – laiku, ko varēju pavadīt ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem, es tērēju ar kolēģiem. Tagad es nedomājot mainītu šo laiku, lai pavadīt ar tēti un mammu, neskatoties ne uz kādu koeficientu, pat 1 pret 1000.
- Nekad neapspriežat savus vecākus. Un biežāk izrādiet pateicību un atzinību. Kad kļūsiet par “Bērnu, kuri zaudējuši vecākus” kluba biedru, jūs ātri vien sapratīsiet, cik svarīgi ir šad tad paturēt mēli aiz zobiem, lai kā arī gribētos izspļaut kaut ko ne pārāk jauku. Dzīve paskrien nemanot, nav vērts tērēt laiku izplatot negatīvas domas sev apkārt.
- Neviens nedomā par to, ka kādu dienu vecāku vairs nebūs, tāpēc tieši šodien pavadiet ar viņiem vairāk laika. Piezvaniet viņiem, šodien pat!
- Neviens nesapratīs jūsu izjūtas. Tikai citi “Kluba” biedri. Savas sāpes nespēsiet aprakstīt arī jūs, tāpēc nemaz necenšaties.
- Runā, ka laiks ārstē. Tas nav gluži tā. Pat pēc daudziem gadiem jūs jutīsieties tā, it kā tas būtu noticis vakar.
- Gatavojieties tam, ka katru reizi, kad uz ielas redzēsiet draugus vai svešus cilvēkus ejam blakus saviem vecākiem, jūs viņus mazliet apskaudīsiet. Un būsiet greizsirdīgs.
Kopš mana mamma vairs nav ir jau pagājuši gadi. Bet viņas numurs joprojām ir manā telefona atmiņā. Un es joprojām ceru, ka reiz viņa man piezvanīs… Kaut vai sapnī…
Manu vecāku aiziešana uz visiem laikiem mainīja manus pasaules uzskatus. Dīvainā kārtā viņi padarīja mani labāku, kā bija paši. Parādīja man, kādai mātei man jābūt saviem dēliem. Tas vienmēr paliks ar mani.
