Mūžīgas rūpes par citiem, iekšēja urdoņa kādam palīdzēt, bezgalīga vainas sajūta no nespējas visus glābt. Pazīstami? Visticamāk Jums ir tā saucamais "Mātes Terēzes sindroms". Aplūkosim kā šis sindroms atsaucas uz attiecībām, kurās bieži vien attiecīgais cilvēks ieņem upura lomu un izvēlas sāpīgo, kā arī kāpēc bezgalīgs altruisms ne vienmēr liecina par veselīgu psihi.
Jāmin, ka oficiāli šāds "Mātes Terēzes sindroms" nepastāv. Drīzāk šis termins ir radies pētniecības un žurnālistikas jomā, tajā pašā laikā psiholoģijā tiek runāts par to, ka "sindroms" ir bērnības traumu sekas, nepareizas audzināšanas, iekšējo prasību rezultāts, grūtības sevī un sev apkārt uzstādīt veselīgas robežas un egoismu. Skopums, egoisms, "sliktums" - tās ir īpašības no kurām tik ļoti baidās "Terēzes". Viņām nez kāpēc visu laiku kādam ir jāpierāda sava labā sirds.
Mātes Terēzes sindroms
Psiholoģijas kandidāts E. Omeļčanko raksta:
"Manā skatījumā, tikai egoisms var cilvēkam palīdzēt piepildīt visus mērķus un uzdevumus, veiksmīgi realizēt savus plānus, tikt galā ar grūtībām, kas arī noved pie veselīga dzīves mērķa."
Derīgi ir atcerēties, ka nepārtraukta vēlme palīdzēt citiem un vilkme glābt pasauli nav veselības pazīme.
Tāda "Terēze" vienlaikus ir egocentriska (svarīgi būt labai visiem) un absolūti nedzirdīga pret pašas vēlmēm.
Piemēram, "Terēze" cenšas nopirkt kaut ko visiem paziņām, jūtas neērti, lai naudu atliktu sev un saviem mērķiem, priekš pieaugušiem cilvēkiem izdomā dažādas vajadzības un apdāvina visus ar naudu, saldumiem, grāmatām utt. Un šie apdāvinātie cilvēki zaudē savas robežas - viņiem liekas, ka iet ciemos bez dāvanas ir necienīgi, ka pieaugušais vīrs pats sev nevar nopirkt kurpes, bet draudzene pati nevarēs nopirkt sev jaunu kleitu.
Tādējādi "Terēze" dala sevi apkārtējiem un zaudē savu būtību, ticību sev un savas unikalitātes un apziņas vērtību.
Vienlaicīgi "bezrobežu Terēzes", jūtot diskomfortu, turpina sev apkārtējos cilvēkus padarīt infantilus. Nevar pateikt konkrēti, kāpēc tā notiek. Katrs gadījums ir individuāls un tajā agrāk vai vēlāk ir jāiejauc psiholoģija.
Bet varbūt ir īstais laiks apsēsties, ļaut "Terēzei" atpūsties, un aspvērt ko es šodien varu izdarīt savā labā un nejusties par to vainīga?
