Mātēm piemīt unikāla dāvana – spēja klausīties. Pēc sarunas allaž gluži kā akmens no sirds novēlās, kļuva vieglāk. Tagad skatoties uz viņas tukšo gultu, krāmējot viņas mantas, arvien labāk saprotu: aizgājusi mana bērnība, tā palikusi pagātnē.
Joprojām dzirdu viņas saucienu no bērnības “Dēls! Laiks mājās!” Cik sen tas bija... Smagums neatlaiž. Viss mājās atgādina par viņu. Drīz jau būs 40 dienas, kopš tevis nav. 40 dienas kopš es dzīvoju pieaugušo dzīvi. Laiks ir nepielūdzams... Saka, ka laiks dziedē visas rētas. Varbūt... Tomēr mātes zaudējumu neizārstēs. Tas sāpēs vienmēr! Ar šīm sāpēm man atliek tikai par tevi lūgties un prasīt:
Piedod man, mammu, visus manus grēkus, radītos uztraukumos, manus neapdomīgi izteiktos aizvainojošos vārdus. Tici, es tos teicu ne aiz ļauna prāta, bet aiz stulba niknuma un bērnišķīga spīta. Tu vēlējies, kā labāk, es taču to nesapratu. Man ir tik skumji šīs rīcības dēļ. Piedod! Ar Dievu!
