„Viņš vispār neko negrib,” bieži sūdzas vecāki. „Mūsdienu bērni kaut kā īpaši nevēlas mācīties,” secina skolotāji. Ko ar to visu iesākt?
Uzreiz gribu uzsvērt: pastāv specifiski gadījumi, par kuriem jārunā atsevišķi. Piemēram, bērniem, kuri cieš no minimālās smadzeņu disfunkcijas, noteikti daudz jāpalīdz ar mācībām visā sākumskolas posmā. Tātad, vienmēr jāpatur prātā konkrēta bērna īpatnības.
Tomēr, ņemot vērā skolas psihologa pieredzi, rodas iespaids, ka visbiežāk šādu sūdzību cēlonis ir neadekvāta pieaugušo uzvedība un pārmērības ģimenes sistēmā, ko bērns, protams, “atnes” līdzi arī uz skolu. Šajā rakstā atsaukšos gan uz savu pieredzi, gan uz krievu psiholoģes Irīnas Mlodikas viedokli par “palīdzēšanu”, kas reāli kaitē bērnam.
Daži absurdi uzstādījumi
- No bērna sekmēm tiešā veidā atkarīga viņa laime un labklājība nākotnē.
- Kritizēšana palīdz bērnam “savākties”.
- Ja bērnu nekontrolēt, viņš “neko nedarīs”.
- Bērns pēc būtības ir slinka un bezatbildīga būtne, tādēļ viņam nepieciešama peiagušo uzraudzība un kontrole 24/7 režīmā.
- Un pats trakākais: “Man jau neko nevajag. Es visu daru bērna dēļ!”
Mācīties skolā ir grūti. Katrai sistēmai ir trūkumi, un izglītības sistēma nav izņēmums. Tomēr bērns to spēj. Pie nosacījuma, ka vecākiem vai skolotājiem nepiemīt neadekvātas ambīcijas. Daudziem vecākiem nez kāpēc šķiet, ka bērniem rūp vienīgi izklaides un viņi dara visu, lai izvairītos no darba. Šī pārliecība atbilst patiesībai gadījumā, ja bērnam uz kādu brīdi izdodas izrauties no nomācošās vecāku kontroles. Protams, šādiem bērniem gribas „izbaudīt dzīvi”, darot to, kas viņiem visu laiku ticis liegts. Tomēr pārsvarā bērni vēlas gūt panākumus, spēj sakoncentrēties un mācīties, apzinoties, ka tā ir lieta, ko pārvalda un kontrolē viņi paši. Līdz ar to visas uzvaras (tāpat kā visas kļūdas) pieder viņiem pašiem.
“Palīdzēšanas” posts
Un tagad par īpaši gadīgām mammām un vecmammām (dažreiz arī tētiem), kuras tik dedzīgi “palīdz”. Diemžēl šai pieaugušo kategorijai piemīt nepārvarama tieksme sakārtot citu cilvēku dzīvi.
Šie trauksmainie “kontrolieri” svēti tic, ka “ja mēs viņu nekontrolēsim, viņš vispār neko nedarīs.”
Vai arī: „Man bērnībā neviens nepalīdzēja, man bija grūti. Tāpēc darīšu visu, kas manos spēkos, lai manam bērnam tas nebūtu jāpiedzīvo.” Skan kolosāli, bet vai pašam bērnam to vajag?
“Bērni kļūst neuzmanīgi un nesavaldīgi tādēļ, ka nav iemācījušies valdīt pār sevi. Ļoti iespējams, ka daudzas lietas viņu dzīvē tika darītas un izlemtas viņu vietā. Iespējams, viņiem netika nospraustas robežas, vai arī pieaugušie centās viņus pasargāt no grūtībām. Rezultātā bērniem tika liegta iespēja izdarīt kaut ko patstāvīgi no „A” līdz „Z”. Visdrīzāk skola tikai izgaismoja attiecīgās problēmas, kas saistītas ne tik daudz ar pašu bērnu, cik ar viņa ģimenes sistēmu. Un kā tad šī sistēma reaģē uz bērna grūtībām?
Sistēma vienkārši cenšas pastiprināt iepriekšējās darbības (palielinot hiperaprūpi, paplašinot kontroli un tml.),” “Grāmatā neideāliem vecākiem” trāpīgi norāda Irīna Mlodika.
Viss ir elementāri: jo lielāka kontrole, jo mazāka “padoto” atbildība. Ja kāds par to šaubas, pietiek atsaukt atmiņā varas un sabiedrības attiecības padomju laikos. Var novākt Ļeņina pieminekļus no mūsu ielām, taču tie bieži vien paliek mūsu domāšanā.
Bērns Jums pretojas? Priecājieties!
Jo vairāk Jūs kontrolējat, jo vairāk bērns pretojas. Tā ir psiholoģiskas veselības pazīme. Pretestība, aizsargmehānismi mums doti, lai pasargātu savu personību no sabrukuma. Bērna pretestība var būt pasīva (izpaužas kā slinkums, sabotāža, bezgalīgas iziešanas uz tualeti, „padzerties”, „paēst”, sapņošana, aizmiršana, atlikšana). Vai arī aktīvā: “kaprīzes”, sašutums, skandāli, stundu bastošana, konflikti, atklāti protesti. Un ja vecāks turpinās šādi izturēties pret bērnu, pusaudža posmā viņš dabūs pelnītu prettriecienu.
“Kā Jums patiktu, ja Jūsu tuvinieki katru dienu pēc darba Jums teiktu: „Tagad sēdies un raksti to atskaiti! Tūliņ pat, lai es redzu! Es taču par tevi rūpējos, lai Tev nebūtu problēmas ar priekšnieku!”
Ja Jūsu sieva atļautos Jūs tā uzrunāt, Jūs diez vai ilgi palikt ar viņu kopā.
Ja Jūs šādi uzrunātu Jūsu mamma, Jūs sadusmotos un aizdomātos par iespēju pārvākties kaut kur citur. Tas ir dabiski – ienīst tos, kuri izdara uz Jums spiedienu. Vai Jūs gribat, lai ar šo naidu piepildītos arī Jūsu bērni?” raksta Irīna Mlodika.
“Ko tad Jūs piedāvājat?!”
Jau dzirdu sašutuma pilnus saucienus – “Ko tad Jūs piedāvājat? Pārstāt viņu kontrolēt?” Ja bērns nav pieradis uzņemties atbildību par savu dzīvi, pilnīga brīvība viņu dezorientēs. Lai to iemācītos, viņam būs vajadzīgs laiks. Un šajā laikā jārēķinās ar sekmju pasliktināšanos.
“Citi bērni ir iemācījušies valdīt pār sevi pirmsskolas vecumā, neriskējot iegūt sliktas atzīmes. Jūsu bērnam tas jāpaveic tagad. Līdz ar to pagaidām uz īpaši labām sekmēm var necerēt. Jums jāizvēlas: vai nu sekmes (kas patiesībā tāpat nebūs izcilas), vai nu laiks, kas nepieciešams bērnam, lai iemācītos sevi kontrolēt un organizēt savu dzīvi. Šis laiks vajadzīgs, lai mācības kļūtu par viņa paša, nevis Jūsu lietu. Sākumā bērns ierastā kārtā sagaidīs Jūsu „pērienu”. To nesaņemot viņš Jūs provocēs. Sajūtot brīvību, viņš ar lielu prieku visu atmetīs, bet galu galā bērns sāks apzināties, ka viņam tomēr jāmācās, un ka būt nesekmīgam nav forši. Pamazām viņš iemācīsies pats tikt galā ar sevi. Saņemot pirmās godīgi nopelnītās atzīmes, viņa motivācija aizvien pieaugs,” norāda Mlodika.
Pirmām kārtām bērnam uzreiz jādeleģē atbildība par mājasdarbiem priekšmetos, kas viņam labi padodas. Tomēr ar citiem priekšmetiem viņam arī jātiek galā pašam. Ļaujiet viņam vērsties pie Jums pēc palīdzības tikai tad, ja tas tiešām ir nepieciešams. Un ja viņš kaut ko nav izdarījis, viņam pašam jāsaskaras ar sekām.
Daudzos gadījumos bērni stipri pārdzīvo par dažādiem projektiem un uzdevumiem, kuriem objektīvi nav īpašas nozīmes mācību procesā. Un ļoti bieži tas notiek tādēļ, ka par tiem neadekvāti pārdzīvo paši pieaugušie (vecāki, pedagogi).
