Ķimenes ir plaši izplatīta garšviela, īpaši daudz pielietota tieši konditorejas izstrādājumos un maizes cepšanā. Par ķimeņu vērtīgajām īpašībām ir zinām jau ļoti sen, jo tās ir vienas no vissenākajām, cilvēkam zināmajām garšvielām. Ķimeņu sēklas tika atrastas jau Seno Ēģiptiešu kapenēs. Tās tika izmantotas Senajā Indijā, ziepju pagatavošanā. Bez šīs garšvielas neiztika arī Eiropas viduslaiku virtuvēs.
Ķimeņu ārstnieciskās īpašības īpaši noderīgas ir “slinkā” kuņģa gadījumā, tās noņem spazmas un atslābina zarnu trakta gludo muskulatūru. Tās izmanto visu kuņģa slimību gadījumos, ko izraisa nepietiekama kuņģa sulas izstrāde, žultspūšļa iekaisuma un aizkuņģa dziedzera iekaisuma gadījumos.
Ārīgi melno ķimeņu preparātus izmanto reimatisma un galvassāpju gadījumos. Tās lieto komprešu veidā. Tāpat ārīgi melno ķimeņu eļļu lieto dažādu ādas slimību gadījumos, lai ārstētu dermatītu, psoriāzi, ekzēmu un kārpas. Ārstniecības nolūkiem izmanto gan lapas un sakni, gan auga sēklu eļļu. Melnās ķimenes izmanto onkoloģisko saslimšanu ārstēšanai, organisma stiprināšanai un holesterīna līmeņa pazemināšanai. Ķimeņu sēklu uzlējumam piemīt izteikta urīndzenoša, spazmolītiska, žulti dzenoša un pretdrudža iedarbība. Melno ķimeņu preparātus plaši izmanto kā pretsāpju un antiseptisku līdzekli.
