Vieds cilvēks, izdzīvojis dzīvi, zin, ka ir jādzīvo šodienai un jāpriecājas par katru savu vēlmi. Tāpēc, ka ar gadiem šo vēlēšanos kļūst arvien mazāk.
Daudzus gadus atpakaļ, kad mana vecmāmiņa vēl bija dzīva, viņa man un mammai pateica brīnišķīgu lietu. Mēs ar mammu kārām lielus, smagus aizkarus. Un mana vecmāmiņa teica – vēl pavisam nesen es būtu līdz griestiem lēkusi, ja man būtu šādi aizkari. Bet tagad man pēc tiem nav nekādas vēlmes. Meitenes, velmes aiziet un pazūd. Vēlmes par visu – par lietām un cilvēkiem.
Rīkojieties tieši tad, kad jums ir vēlme, tērējiet naudu sīkumos – nekrājiet. Sīkumi rada prieku, uzkrājumi – nē. Kam krāt? Bērēm? Vēl neviens bez apbērēšanas nav palicis. Priecājieties, kamēr ir prieks. Mīliet, kamēr ir mīlestība.
Pienāk laiks, kad pat cita siltumu vairs negribās. Neko vairs negribās. Laikam jau daba tā iekārtojusi, lai mēs mierīgāk varam nomirt, neķeroties ne pie cilvēkiem, ne lietām.
Un es arī esmu gatava aiziet. Bet ja man būtu iespēja atgriezties jūsu gados, tad es dzīvotu vienai dienai.
Vecmāmiņas jau sen nav. Bet es tagad tā arī dzīvoju – vienai dienai.
