Mēs ar vecāko brāli vienmēr esam dzīvojuši draudzīgi. Es aizbraucu dzīvot uz citu valsti, taču mēs nezaudējām sakarus. Brālis apprecējās. Pēc kāda laika viņš piedāvāja man kļūt par krustmāti savai pirmdzimtajai. Kristībās mēs satikāmies ar brāļa sievu, kura man izlikās diezgan adekvāta, taču pēc tam, kad es aizlidoju, tikai viss sākās…
Uz katriem svētkiem es savai krustmeitai gatavoju sūtīšanai paciņu, sapirku rotaļlietas, saldumus. Un pēc katras sūtīšanas brāļa sieva man atzvanīja un pateicās par to, taču bija norūpējusies par to, ka man jāskraida pa veikaliem dāvanu meklējumos, un labāk būtu bijis vienkārši pārskaitīt naudu, un viņi paši meitai kaut ko nopirktu. Vēlāk sākās pārmetumi par to, ka es pērkot visādus niekus, bet viņa par šo pašu naudiņu būtu varējusi meitai nopirkt mētelīti vai zābaciņus. Uz ko es paskaidroju, ka esmu mazajai krustmāte un tāpēc sūtu dāvanas, bet mētelīši un zābaciņi ir vecāku ziņā.
Reiz šie mani radinieki bija nolēmuši nopirkt meitai velosipēdu, taču tam pietrūka naudas. Es piedāvāju izlīdzēt. Pagāja laiks, bet nekādus komentārus par velosipēdu es tā arī nesadzirdēju. Un tad es aprunājos pa telefonu ar savu krustmeitu, kura pastāstīja, ka velosipēda viņai nekad nemaz nav bijis. Kopš tā laika es vispirms zvanīju krustmeitai un jautāju, ko viņa vēlas, un tad to arī sūtīju.
Un nesen mani pārsteidza kārtējais ‘’joks’’. Es jautāju krustmeitai, ko viņai uzdāvināt uz Ziemassvētkiem. Viņa atbildēja, ka vēlas mugursomu un austiņas. Bet vakar brāļa sieva izveidoja Whatsapp grupu, kurā biju es, krusttēvs un viņa. Tajā viņa uzrakstīja, ka mūsu krustmeita uz Ziemassvētkiem vēlas haskija šķirnes kucēnu. Krusttēvs uzrakstīja, ka tas ir ļoti dārgi, un kam tādam neviens īsti nav gatavs. Brāļa sievas atbilde mūs nolika gar zemi: ‘’jūs taču uz dzimšanas dienu uzdāvinājāt tikai galda spēli un lelli! Citiem bērniem, redz, telefonus dāvina! Īsi sakot, dāviniet viņai, ko gribat, bet es jau pateicu meitai, ka jūs dāvināsiet viņai kucēnu. Ja jums sirdsapziņa ļauj sāpināt bērnu, tad vvisu gaišu’’. Un izgāja no čata.
Brālis ieņēma nogaidošu pozīciju, sak, tieciet paši galā. Krusttēvs ‘’uzsprāga’’ un pateica manam brālim, lai viņam vispār vairs nezvanot. Bet es tagad sēžu nesaprašanā. Es savu krustmeitu ļoti mīlu, bet ar to idioti es vairs nespēju sarunāties.
Un kāda ir jūsu kā krustvecāku pieredze?
