Mīlestība pret sevi ir labvēlības un cieņas avots. Ja es nemīlu sevi, tad nevaru iemīlēt arī kādu citu, tāpēc ka tiekšos tikai pēc tā, lai pats beidzot tiktu mīlēts.
Man nāksies vai nu visu laiku prasīt no otra vairāk, vai arī atteikties no cita cilvēka jūtām, jo man vienalga nepietiks. Jebkurā situācijā man būs grūti otram kaut ko iedot. Nemīlot sevi, es domāju, ka nespēju dot otram neko interesantu un noderīgu.
Tas, kas nemīl pats sevi, vispirms izmanto, bet pēc tam iznīcina partnera uzticību. Otrai pusītei kļūst grūtāk, viņš sāk šaubīties un galu galā nogurst visu laiku pierādīt savas jūtas. Neiespējamā misija: nevar iedot otram to, ko otrs var iedot sev tikai pats – mīlestību pret sevi. Tas, kas nemīl sevi, bieži vien neapzināti apšauba otra jūtas: “Kāpēc gan kādam būtu vajadzīgs tāds niecība kā es? Tad jau viņš ir vēl sliktāks par mani.” Mīlestības trūkums pret sevi var ieņemt arī maniakālas uzticības formu, apmātību ar mīlestību. Taču šāda apmātība maskē nepiesātināmo vajadzību būt mīlētam. Kāda sieviete man reiz stāstīja, kā viņa cieš no…patstāvīgas vīra atzīšanās mīlestībā. Tajos bija apslēpta psiholoģiskā vardarbība, kas nogalināja visu labo, kas šajās attiecībās varēja būt. Izšķiroties no vīra, viņa zaudēja 20kg, kurus pirms tam “uzaudzēja”, neapzināti cenšoties aizsargāties no viņa terorizējošiem mīlestības apliecinājumiem. Cita cilvēka mīlestība nekad nespēs piepildīt mūsu trūkumu mīlestībai pret sevi. It kā zem kāda cita mīlestības apmetņa, mēs spētu paslēpt savas bailes un trauksmi. Kad cilvēks nemīl sevi, viņš pieprasa absolūtu bezierunu mīlestību un pieprasa no partnera to, lai tas visu laiku sniedz jaunus paliecinājumus un pierādījumus savai mīlestībai.
Kāds vīrietis pastāstīja man par savu draudzeni, kura burtiski spīdzināja viņa jūtas, pārbaudot attiecības visu laiku uzdodot dažādus jautājumus: “Vai tu mīlēsi mani arī tad, kad es pret tevi slikti izturēšos, vai tad, kad nevarēsi man uzticēties?” Mīlestība, kas neiekļaujas cieņas pilnās attiecībās, neveido personību un nespēj apmierināt tā prasības. Es pats biju mīlēts bērns, mammas mīlulītis. Taču attiecības ar mani viņa veidoja ar pavēļu palīdzību, šantāžu un draudiem, kas neļāva man iemācīties uzticību, labvēlību un mīlestību pret sevi. Neskatoties uz to, ka māte mani dievināja, es sevi nemīlēju. 9 g.v. es saslimu, man bija jāārstējas sanatorijā. Tur es satiku medmāsu, kura pirmo reizi uzdāvināja man īpašu sajūtu: esmu vērtīgs tāds, kāds es esmu. Esmu pelnījis cieņu, tātad arī esmu mīlestības cienīgs. Terapijas laikā izmainīt viedokli par sevi palīdz nevis psihoterapeita mīlestība, bet attiecību kvalitāte, kuru tas piedāvā. Šīs ir attiecības, kas balstās uz labvēlību un spēju klausīties. Tieši tāpēc es nenogurstu atkārtot: labākā dāvana, ko varam dot bērnam ir ne tik daudz mīlēt viņu kā iemācīt viņam mīlēt pašam sevi
