“Puteklim skauž, ka smilšu grauds kļuvis ievērojams, un viņš draud to samalt putekļos.” Smilšu grauds, iziedams sabiedrībā, tā prata dižoties, ka nabaga Puteklim uzdzina veselu kompleksu sēriju. Ja Puteklis būtu zinājis, ka patiesībā Smilšu grauds apskauda viņu dzīves ziņā, uzskatīdams Putekļa vieglumu par izcilu viedumu, tad būtu paturējis savas iznīcinošās domas pie sevis.
Šis ieilgušais kara stāvoklis darīja bažīgus abus, viņi nespēja iejusties viens otra ādā,– Puteklis, kurš savā dzīvē jutās tik nesvarīgs, un Smilšu grauds, kurš smagi pārdzīvoja ikdienā izjusto apavu slogu. Iekļūdams saules starā, Puteklis izskatījās tik dzīvelīgs, ka Smišu graudam no skaudības gandrīz asaras bira, savukārt, no augšas nolūkojoties gājēju nopulētajā Smilšu graudā, Puteklim vai acis krita ārā no mirdzuma, ko izstaroja Smilšu grauds. Likās, ka uz labu nekas nemainīsies, līdz... lidināties piekusušais Puteklis neviļus nosēdās uz Smilšu grauda, kurš, sajuzdams Putekļa liego pieskārienu, dvēselē atmaiga. No saulē sakarsušā Smilšu grauda Puteklis sajuta nākam tik neizsakāmu siltumu, ka vienā mirklī viss ilgi krātais naids pazuda. Viņi nolūkojās viens otrā kā pasaules glābējā. Apbērdami viens otru ar komplimentiem, tie bija gatavi miera izlīgumam, saprazdami, ka katrs no viņiem taču ir pasaules daļiņa un katram no viņiem ir tiesības pastāvēt šajā pasaulē un izjust par to prieku.
