Sveika, kāpēc tu te sēdi viena pati un ne ar vienu nespēlējies?
- Ne jau es, bet ar mani neviens negrib spēlēties, - aizvainoti atbildēja meitenīte – saka, ka ar mani nav interesanti…
- Un kas tev patīk?
-Grāmatiņas, lai gan visas jau esmu izlasījusi.
- Gribi, es atvedīšu tev jaunas!
Meitenīte paskatījās uz mani ar priecīgu acu skatu.
- Tiešām?
- Protams! Bet kādas tev patīk?
- Pasakas par princesēm…
Septiņus gadus mēs ar Georgu nodzīvojām likumīgā laulībā, bet bērnus Dieviņš tā arī mums nedeva. Pareizāk sakot, bija man viena iespēja, bet, diemžēl, iznēsāt mazuli tā arī nespēju. Pēc tam mūsu attiecības izjuka, viņš tiešām nebija slikts cilvēks, un savā veidā es viņu tiešām mīlēju, bet, kad viņš savāca savas mantas un paziņoja, ka aiziet pie jaunās ģimenes, kurai drīzumā gaidāms pieaugums, es sapratu, ka atlaidu viņu bez asarām un histērijas.
Georgam un viņa jaunajai sievai piedzima dvīņi. Beidzot viņš kļuva par laimīgu tēvu, mēs pat sazvanījāmies un es viņu no visas sirds apsveicu…
- Marija, tā taču nedrīkst, tu vēl par auklīti viņam piesakies, - reiz teica Olga, mana sena draudzene, redzot, kā es sociālajos tīklos paslepus aplūkoju fotogrāfijas no viņa jaunās un laimīgās dzīves.
- Neko nevaru ar sevi padarīt, es arī gribu ģimeni, audzināt bērnus, iepazīt mātes laimi…
- Zini ko, kāpēc gan tev nepaņemt mazulīti no bērnu nama? Mums ir tik jauki bērniņi, dzīvo bez mātes maiguma un siltuma, ja tu redzētu, kā viņi gaida mammu un tēti…
Olga jau otro gadu strādāja bērnu namā par psihologu un ne pirmo reizi stāstīja man par bērniem, bet es šaubījos, vai spēšu iemīlēt svešu bērnu kā savējo, vai no manis iznāks tā Mamma, kuru šis mazulis, kas jau daudz ko pārcietis savā īsajā dzīvē, būs pelnījis.
- Nešaubies, Marija, tu būsi lieliska mamma! – teica Olga, it kā būtu dzirdējusi manas domas.
Un lūk, es stāvēju bērnu laukumiņā, kur rotaļājās mazuļi, rotaļājās visi, izņemot šo meitenīti. Viņa sēdēja viena uz soliņa un virpināja rokā akmentiņus. Nezinu, kāpēc, bet mani kā ar magnētu vilka pie šīs mazulītes…
- Anniņa – burvīga meitenīte, viņa ir bārene, viņas vecāki iekļuva auto avārijā četrus gadus atpakaļ, visticamāk, meitenīte viņus pat neatceras. – stāstīja Olga par savu audzēkni – palika ar pavisam vecu vecmāmiņu, tāpēc Anna nokļuva pie mums. Ņem viņu, esmu pārliecināta, tu būsi viņai vislabākā mamma.
Nākamajā dienā, izpirkusi gandrīz visu bērnu grāmatu nodaļu, es braucu pie Anniņas.
Viņa atkal viena pati sēdēja uz tā paša soliņa. Un likās, ka gaidīja mani.
- Tu atnāci! Es zināju, tu atnāksi, tu taču esi mana mamma!
Es apstājos kā zemē iemieta, kamols sakāpa kaklā… Varēju tikai nočukstēt:
- Protams, dārgā, esmu atnākusi pie tevis…
Tajā dienā mūsu ar Anniņu liktenis bija izlemts. Pēc tam aizritēja garas nedēļas, kad es skraidīju pa instancēm, vācot adoptēšanai nepieciešamos dokumentus. Pie mazulītes gāju gandrīz katru dienu. Mani vecāki bija laimīgi un priecājās gan par mani, gan par meitenīti, arī viņi gatavojās kļūt par vecvecākiem – pirka bērnu mēbeles, grāmatas, rotaļlietas…
Un te pēkšņi, kā zibens no skaidrām debesīm – man atteica adopcijas lietā.
- Kā atteikt? Kāpēc? Vai kaut kas nav kārtībā ar dokumentiem? – es sēdēju pretī ierēdnei, kas tajā brīdī rakstīja žurnālā “adopciju atteikt”.
- Jūs dzīvojat viena. Vīra jums nav, bet bērnam ir nepieciešama pilnvērtīga ģimene. – ierēdne teica un aizcirta žurnālu.
- Bet ja… ja es apprecētos?
- Tad arī nākat un runāsim tālāk.
Izgāju no kabineta. Kā nokļuvu mājās, neatceros. Pie kāpņu telpas durvīm kurpei nodevīgi nolūza papēdis, es nenoturējos un sabruku uz soliņa. Asaras sāka gāzties aumaļām. Te nu bija mana laime – tik tuvu, bet tad pārvilkta ar vienu spalvas vilcienu.
Cik ilgi tā nosēdēju, neatceros. Kādā brīdī man uz pleca nogūla kāda roka.
- Sveika, Marija.
Es pacēlu savu saraudāto skatienu un ieraudzīju Romānu, savu kaimiņu. Reiz, bērnībā bijā labi draugi, tad mācījāmies vienā klasē, bet tagad vienkārši sveicinājāmies, paejot viens otram garām.
- Ko raudi, vai kas atgadījies?
Un te mani it kā “parāva vaļā”. Es izstāstīju viņam visu – par savu neizdevušos dzīvi, par meitenīti, kas gaidīja mani aiz bērnu nama sienām, par ierēdni, kas pārvilka svītru manai laimei. Viņš klausījās un klusēja. Tad saņēma mani aiz rokas un veda uz mājām.
- Ir jau vēls, tu esi nosalusi, iesim, es tevi pavadīšu.
Tajā naktī aizmigu tikai uz rīta pusi un mani pamodināja uzstājīgs zvans pie durvīm.
- Marija, es zinu, kā tev palīdzēt! – uz sliekšņa stāvēja Romāns, acis viņam mirdzēja, lūpās rotājās plats smaids.
- Kā?
- Nāc pie manis par sievu!
- Tu traks esi, vai?
- Es nerunāju par parastām laulībām, bet gan par fiktīvām. Tu varēsi paņemt Anniņu no bērnu nama un tev nebūs nekādu problēmu.
Es klusēju, cenšoties izprast viņa sacīto.
- Tikai padomā, Marija. Es no tevis neko neprasīšu, bet meitenītei būs mamma. Ja ļausi, es varēt kļūt par viņas draugu.
Izdzirdot mūsu balsis, no istabas iznāca mani vecāki.
- Meitiņ, tā ir vislabākā izeja! Piekrīti!
- Mammu… es esmu ar mieru.
Tālāk viss notika kā filmā. Mēs ātri sarakstījāmies, savācām nepieciešamos dokumentus un saņēmām piekrišanu!
- Mammu, vai tas ir mans tētis? – Anniņa pētoši uzlūkoja Romānu.
- Nē, Anna, es neesmu tētis, bet, ja tu vēlēsies, es centīšos par tādu kļūt.
- Es esmu ar mieru!
Ar meitiņas ienākšanu manā dzīvē es burtiski atdzīvojos, ko lai saka, mēs visi trīs bijām laimīgi. Lai gan par Romānu neko pateikt nevarēju. Viņš ienāca pie mums katru reizi pēc darba, rotaļājās ar Anniņu, brīvdienās mēs gājām uz kino un staigāt pa parku, kā tāda īsta ģimenīte.
Reiz pieķēru sevi pie domas, ka Romāns man ir kļuvis kas vairāk par fiktīvu vīru.
- Marija, klau, varbūt mēs arī puisīti adoptēsim? – reiz viņš ieteicās – būs Anniņai brālītis.
- Romān, nejoko, mēs jau tā esam tev neizsakāmi pateicīgas. Tu esi tik daudz ziedojis mūsu labā…
Romāns pagriezās pret mani un saņēma manas rokas savējās.
- Ja vajadzēs, es par tevi dzīvību atdošu.. Es taču mīlu tevi jau kopš skolas laikiem…
- Mammīt, tēti, vecmāmiņa sauc mūs tēju dzert un arī torte ir uz galda! – istabā, kā krāsains putniņš, ielidoja mūsu meitiņa. Es sāku raudāt, šoreiz gan no laimes.
Ir pagājis pirmais mūsu laimīgās dzīves gads. Mēs esam tētis un mamma Anniņai un Oliveram, bet pēc trijiem mēnešiem pasaulē nāks mans un Romāna bērniņš! Brīnumi notiek, vajag tikai tiem ticēt!
