Viņš par savām jūtām nerunā un viņa baidās kļūt uzmācīga. Kā mēs nedzirdam viens otru, baidāmies, ka esam nevietā – mūs atgrūdīs un/ vai izsmies, un kā šajā situācijā JŪTAS (zemapziņa un ķermenis) “runā” mūsu vietā. Viņš: Es it kā jūtu kafijas garšu, ko viņa dzer no savas krūzes. Es pazīstu viņas kailā ķermeņa patieso aromātu, kas paslēpts zem smaržu mākoņa. Bet starp mums ir bezdibenis. Viņa slēpj savu seju aiz matu šķipsnām, nesmaida, neskatās acīs. Tas viss ir smieklīgi. Viņa: Man ir neērti. Viņš ir apsēdies pārāk tuvu. Neko nedara, nekādu soļu. Nekā. Tad kāpēc man viņam smaidīt? Visi saka, ka manā klātbūtnē viņš uzvedas dīvaini, lai gan parasti ir ieturēts, ass un cinisks. Tad kam viņam vajadzīgi mani cimdi? Vajag man uz sekundi aizgriezties, un viņš jau tur rokās kādu manu lietu. Tik neveikli – vīrietis ar sieviešu cimdiem rokās. Cik gan ilgi man jāgaida, kad viņš sāks rīkoties? Apnicis!
Attiecības ir deja, ko dejo pārī
Cimdi, skatieni, žesti, neverbālā komunikācija… šai valodai ir savi ļoti seni avoti. Ne jau vakar tas viss ir radies. Mūsu senču senči tā komunicēja, pirms parādījās vārdi. “Vēdekļa valoda” radās Francijā, karaļu Luiju valdīšanas laikā un pēc tam “pārcēlās” uz citām valstīm, piemēram, uz Krieviju. Lai gan vēdeklis atradās sievietes rokās, visus slepenās valodas smalkumus vajadzēja zināt arī vīrietim, jo tieši viņam tika adresēti vēstījumi. Tā bija slepena mīlētāju valoda, tāpēc 18.gs. gleznās dāmas ar vēdekli redzēsiet reti, un ja tas tur ir, tad parasti “klusē” (ir aizvērtā veidā). To nav grūti izskaidrot: portrets ir domāts pēcnācējiem, un intīma rakstura sīkumiem tajā nav jāatspoguļojas.
Bet divi neredz un nedzird viens otru. Viņa baidās kļūt uzmācīga. Tāpēc netic savām acīm un sajūtām, lai gan pamana viņa “savādo” uzvedību. Viņš nepauž savas jūtas vārdos, bet viņa neverbālā valoda jau dzied serenādes par mīlestību.
Kāpēc tā? Lai neviens nevarētu noniecināt un izsmiet jūtas. Tāpēc, ka jau ir bijusi pieredze. Rūgta pieredze. Tāpēc ir vajadzīga sevis paša superkontrole.
Piemēram, piecu gadu vecumā jūs pirmo reizi iemīlējāties, atnācāt un izstāstījāt par to savai mammai. Mamma, nezin kāpēc nepriecājās tāpat kā jūs, un viņas sirds nedziedāja unisonā ar jūsējo. Viņa teica, lai ejat uz savu istabu un aizmirstat visas tās muļķības. Mammai tagad nav tām laika. Vai, piemēram, katru reizi, kad gājāt uz skolu, jums sāka sāpēt vēders. Un jūsu pirmā skolotāja rādījās jums murgos. Bet jūs neviens neuzklausīja un teica, lai taču beidzat vienreiz jaukt citiem galvu cenšoties izvairīties no mācībām. Un tas, ka skolotāja stundās uz jums kliedz, ir vajadzīgs, lai būtu kārtība un disciplīna, un nav ko te ar vēdera sāpēm piesegties.
Tā jūsu jūtas tika apspiestas un noniecinātas. Šādu piemēru ir daudz, katram savējā… Kas jums šobrīd nāk prātā?
Viņa domā, ka neiederas šajā neizbēgamajā dejā…
Lai gan viņai pietiek ieskatīties viņam acīs, pasmieties par viņa izstāstīto joku, “nejauši” pieskarties viņa plecam, uzdot jautājumu un uzmanīgi noklausīties atbildi, bet pēc tam it kā “pēkšņi” pievērst uzmanību citam vīrietim pasākumā, bet tikai uz īsu brīdi…
Viņš neko ar sevi nevar padarīt, un pat viņa superkontrole viņas klātbūtnē tiek uz brīdi bloķēta, ķermenis runā viņa vietā. Superkontrole “strādā” tikai tad, kad viņas nav blakus. Viņš nekad nezvana… ja nav iemesla… bet iemesli atrodas. Dīvaini(!)
Kāpēc gan viņai šķiet, ka viņa “nepieslēdzas”? Tāpēc, ka viņi abi jau ir attiecību dejā! Un abi vēlas noskaidrot, kurš vadīs. Bet jūtām tas nav svarīgi, sirds ne ar vienu nesacenšas un ne no viena nebaidās. Baidās Ego, kam jau bijusi negatīva pieredze.
Kādas ir pazīmes tam, ka dejo abi: viņa ievēro viņa signālus un apraksta tos, bet viņai ir vajadzīgas “garantijas un apliecinājumi”, viņa nav pieradusi uzticēties savām jūtām. Viņam “norauj jumtu” viņas klātbūtne, viņš aiztiek viņas mantas, cenšas apsēsties pēc iespējas tuvāk, apskauj satiekoties un atvadoties, atrod iemeslus piezvanīt (iespējams, pat neapzinoties to, viņam šķiet, ka zvana nopietna iemesla pēc), viņš daudz joko, atrodoties kompānijas vidū, lai viņa pasmaidītu vai iesmietos – sniegtu viņam emocionālu atbildes reakciju.
Smiekli – sieviešu jutīguma slēptā puse. Tajos ir kaut kas juteklisks, ķermenisks, stihisks, kaislīgs, un tāpēc – uzbudinošs. Šis ir jutīgums, kas atšķirībā no seksuāla uzbudinājuma, neseko nekādam mērķim. Tas ir juteklisks prieks, kas ilgst īsu mirkli, īsti jutekliska mīlestība, kas brīvi lido, dzīvo un mirst, atkal dzīvo, pateicoties savai enerģijai. Tas ir svēts, jo ir neparasti dziedējošs.
Jūtas vienmēr būs spēcīgākas par superkontroli. Tāpēc, ka jūtām ir cita daba, ne holistiska, kā prātam (apziņai). Zemapziņa ir brīva no nopirktiem viedokļiem, tā uztver īstas vēlmes un nodomus. Šim pārim ir tāda jūtu ķīmija, ka vajag tikai mazu dzirksteli, lai uzšķiltos pamatīga liesma.
Šai meitenei vajadzētu uzdot sev dažus jautājumus un pašai uz tiem atbildēt. Nu, piemēram: kāpēc ir nepieciešami viņa jūtu apliecinājumi? Kas ir visļaunākais, kas var notikt, ja viņa viņam uzsmaidīs un ieskatīsies acīs? … Un tā ir tikai aisberga redzamā daļa interesantajā pāru dejas attiecību pētīšanas darbā.
