-Kas Tev rokā?
- Laime.
- Kāpēc tik maza?
- Viņa ir tikai mana. Bet viņa ir tik starojoša un skaista.
- Jā… apbrīnojama.
- Vēlies gabaliņu?
- Jā…
- Pasniedz plaukstu. Es padalīšos.
- Vai…! Viņa ir tik silta…
- Patīk?
- Ļoti… Paldies!
- Tuviem cilvēkiem nav jāsaka paldies.
- Kāpēc?
- Viņi saprot visu bez vārdiem. Pēc acīm.
- Bet svešie?
- Svešie saka paldies svešajiem. Pienāks laiks un Tu sapratīsi.
- Zini… man tagad kļuva daudz labāk, kad laime ir rokā…
- Tas tā ir vienmēr.
- Bet, ja es ar kādu padalīšos?
- Tev Tava laime tikai pieaugs.
- Kāpēc?
- Pats nezinu. Vienmēr jūtu, ka mana laime kļūst arvien siltāka.
- Vai roku apdedzināt nevar?
- Roku var apdedzināt ar skaudību. Ar laimi roku nevar apdedzināt.
- Zini… es zinu ar ko gribu padalīties šajā laimē.
- Es esmu priecīgs par to.
- Tad….
- Tieši tā, mēs vēl tiksimies. DALIES AR TO, JO TIK DAUDZIEM VIŅAS PIETRŪKST.
Avots: U.Kuģis
