Viņas “nemīlestību” es izpelnījos vienkārši ar to, ka “atņēmu” viņai dēlu. Viņa klātbūtnē vīramāte, protams, bija pati laipnība. Bet vajadzēja vīram tikai novērsties, šī sieviete, nemainot laipno sejas izteiksmi, sarunāja man visādas riebeklības un vēlēja zaudēt bērnu. Tajā laikā gaidīju viņas mazmeitu. Vīramātes novēlējums nepiepildījās, noliktajā laikā es dzemdēju veselīgu meitenīti.
Savu nepatiku pret mani vīramāte “pārcēla” uz savu mazmeitu. Un uzvedās tieši tāpat kā ar mani – dēla klātbūtnē viņa mīlīgi dūdoja mazmeitai ausīs mīļvārdiņus, bet kolīdz viņš izgāja no istabas, vīramāte sāka mēdīties uz bērnu un atgrūda viņu kā riebīgu krupi. Paldies dievam, mēs nedzīvojām kopā un viņas retās vizītes mani ne pārāk uztrauca, taču reiz…
Kad meitiņai bija vienpadsmit mēneši, es nokļuvu slimnīcā ar akūtu apendicīta lēkmi. Pirms braukšanas uz slimnīcu es lūdzos vīram, lai viņš sarunā darbā brīvdienas vai paņem atvaļinājumu, lai varētu palikt mājās ar meitiņu. Jau no domas vien par to, ka viņš varētu atstāt meitu ar savu māti, man palika nelabi.
Vīrs manā klātbūtnē piezvanīja priekšniekam un atprasījās no darba un es ar mierīgi sirdi devos uz slimnīcu. Pēc gandrīz gadu būšanas kopā ar zīdaini, es savā ziņā pat izbaudīju slimnīcas klusumu un mieru. Es atpūtos no kolikām, pudelītēm un zobu nākšanas. Es zvanīju, vīrs ziņoja, ka viss ir kārtībā un visu laiku centās uzzināt precīzu laiku, kad mani izrakstīs.
Nezinu kāpēc tā pateicu, bet tad man šķita, ka tā ir laba ideja pārsteigumam – vīram pateicu, ka mani izrakstīs dienu vēlāk nekā patiesībā. Es izsaucu taksi, savācu savas nedaudzās mantas, un domās redzot vīra patīkami pārsteigto seju, devos mājās. Jau kāpņu telpā es izdzirdēju vīramātes kliegšanu un savas meitiņas raudāšanu.
- Ēd, es tev teicu! Es jau neesmu tava nekam nederīgā māte. Ar labu saku, taisi muti vaļā! Ak nē? – un meitiņas raudas.
Es ieskrēju dzīvoklī un jau no sliekšņa uzkliedzu vīramātei:
- Kad jums devis tiesības sist manu bērnu? Prom no šejienes!
Es nebūt nepārspīlēju sakot “sist”, jo meitiņai uz augšstilba skaidri bija redzams “mīļotās vecmāmiņas” plaukstas nospiedums. Es apskāvu savu mazulīti un norādīju vīramātei uz durvīm. Viņa aizgāja. Jutos vienkārši drausmīgi – nu nevari tu mani ciest, bērns pie kā te vainīgs? Kad meitiņa mazliet nomierinājās, es pievērsu uzmanību viņas pusdienu šķīvja saturam. Nezinu, kas tur bija iekšā, bet, manuprāt, pat cūkas baro labāk. Es piezvanīju savam vīram. Viņš uzreiz sāka melot, ka meitiņa guļ, bet viņš mazgā traukus. – Mīļā, man ir paralēlais zvans, es vēlāk tev pārzvanīšu. – teica vīrs un pārtrauca sarunu. Tas, ka “paralēlais zvans” vēl nebija piezvanījis bija dīvaini. Pēc brīža vīrs pārzvanīja, bet es neatbildēju. Biju aizņemta, klusiņām pakojot viņa mantas.
Vīra dators bija ieslēgts, un es pievērsu uzmanību tā ekrānam. Redzēju meklētājā pieprasījumu “kā mātei atgūt dēlu”, Kad paskatījos meklējumu vēsturi, man mati sacēlās stāvus no šausmām:
Kā atbrīvoties no dēla sievas;
Kā satracināt dēla sievu;
Kā cīnīties ar to maitu, kas atņēmusi dēlu;
Gudras vīramātes taktika;
Kā palīdzēt dēlam izšķirties un atņemt bērnu viņa bijušajai sievai.
Un tie bija tikai paši nevainīgākie pieprasījumi. Pārējos pat rakstīt negribās, lai tās riebeklības nenosēžas atmiņā. Es bezpalīdzīgi nolaidu rokas, apsēdos un sāku raudāt. Iemesli, kāpēc vīramāte mani tik ļoti neieredzēja, sniedzās pāri manai saprašanai. Pēc stundas atbrauca vīrs, un turot rokās milzīgu puķu pušķi, sāka atvainoties par mānīšanos. Viņš arī bija gribējis man sagatavot pārsteigumu –bija piedāvāts izdevīgs projekts, kurā nopelnīto naudu viņš būtu ieguldījis jaukā ģimenes ceļojumā.
