Tieši tagad mūsu mājās risinās klusējoša traģēdija, kas skar visdārgāko, kas mums ir – mūsu bērnus! Mūsu bērni atrodas drausmīgā emocionālā stāvoklī!
Pat vēl vairāk, pēdējos piecpadsmit gados bērnu psihiskās veselības traucējumu statistika ir biedējoša:
- Katram piektajam bērnam ir psihes traucējumi;
- Uzmanības deficīta sindroma izplatība pieaugusi par 43%;
- Pusaudžu depresijas rādītāji pieauguši par 37%;
- Pusaudžu pašnāvību skaits audzis par 200%
Kas vēl mums ir nepieciešams, lai ielūkotos patiesībai acīs?
- Nē, atbilde neslēpjas diagnostikas iespēju uzlabošanā!
- Nē, viņi tādi nepiedzimst!
- Nē, tā nav skolas un sistēmas vaina!
- Jā, lai cik arī nebūtu sāpīgi to atzīt, bet daudzos gadījumos tieši mums, vecākiem, jāpalīdz saviem bērniem!
Kur tad ir problēma?
Mūsdienu bērniem ir atņemta veselīga bērnība pašos pamatos, jo viņiem trūkst:
- Emocionāli pieejami vecāki;
- Strikti novilktas robežas un noteikumi;
- Pienākumi;
- Sabalansēts uzturs un pietiekams miegs;
- Kustības un svaigs gaiss;
- Radošas spēles, komunikācija un brīva laika pavadīšana.
Tā vietā bērni saņem:
- No sevis attālinātus vecākus;
- Vecākus, kuri lutina un ļauj visu;
- Sajūtu, ka visi bērnam ir kaut ko parādā;
- Nesabalansētu uzturu un nepietiekamu miegu;
- Sēdošu dzīvesveidu.
Bezgalīgu stimulāciju, tehnoloģijas brīnumus, mirkļa apmierinājumu.
Vai tad ir iespējams audzināt veselīgu paaudzi tādos apstākļos? Protams, ka nē!
Cilvēka dabu nepiemānīsi – bez vecāku audzināšanas nekādi neiztikt!
Kā redzam, sekas ir šausmīgas. Par normālas bērnības zaudēšanu bērni maksā ar emocionālās labsajūtas zaudēšanu.
