Pat iemācoties atpazīt citu cilvēku jūtu neverbālos signālus, bērns slikti tos tulko. Pēc manām domām, lai kļūtu par altruistu un iemīlētu visu pasauli, ir jāiziet cauri bērna egoisma stadijai. Pretējā gadījumā mēs tā arī neiemācīsimies likt savas intereses augstāk par citu interesēm. Un tad visu dzīvi atsakāmies no savām vēlmēm tā cilvēka labā, kuru vēlamies sev blakus.
Tas nenozīmē, ka mums jāizpatīk visām bērna iegribām. Tas nozīmē, ka mēs cienām to, ko saka un ko lūdz mūsu bērns. Mēs to sadzirdam. Apspriežam. Piešķiram tam vērtību. Un iespēju robežās atbalstām. Es bieži redzu, ka vecāki saka “nē” daudzām bērna vēlmēm. Un nav skaidrs, kāpēc. Un te atkal ieslēdzas viena no padomju vecāku bailēm: “Izlutināsi, viņš tev pēc tam uz galvas kāps!” Patiesībā, šādas audzināšanas rezultāts būs līdzatkarīgi, apspiesti cilvēki ar nenoteiktu izpratni par robežām. Ar katru gadu, kopš esmu kļuvusi par māti, es attālinos no savas padomju bērnības. Un pats galvenais, tuvojos savam iekšējam bērnam, kurš savā laikā būtu bijis ļoti priecīgs saņemt tādu audzināšanu, atbalstu un tiesības uz dubļiem, egoismu, emocijām un drosmīgu pasaules izzināšanu. Un ziniet, kas man to māca? Protams, mani pašas bērni! Viņi ir devuši man vēl vienu iespēju izdzīvot bērnību, tā piešķirot mazu laimes daļiņu arī manai pagātnei.
