Tiklīdz jūs, kā vecāks sāksiet tēlot tiesnesi bērnu strīdos, tas būs vienīgais, ar ko nodarbosieties dzīvē, jo nekam citam laika vairs neatliks. Kad iejaukties un kad labāk to nedarīt, pastāstīs psihologs Ludmila Petranovskaja.
kāds'});">Ir kāds, kam ir slikti
Kopumā pareizā stratēģija varētu būt šāda. Es to novēroju lidostā Izraēlā, pasu kontroles rindā, kurā stāvēja ļoti daudz ģimeņu, tajā skaitā daudzbērnu, tajā skaitā tādas, kur bija bērni ar nelielu vecuma starpību. Bērni, tikko izkāpuši no lidmašīnas, ilgi nosēdējuši, viss apnicis, viņi sāka skraidīt, grūstīt viens otru. Mammas iesaistījās tikai tad, kad kāds sāka raudāt: kāds kādu pagrūda, un tas sasitās. Mamma žēloja to, kurš sāka raudāt.
Dažreiz mamma pat nepienāca – pienāca pats bērns. Lūk, viņu pagrūda, paraustīja aiz matiem vai izdarīja kaut ko, kas viņam šķita aizskarošs un viņš pats pieskrēja pie mammas. Mamma papaijā galviņu, nobučo, papūš sāpīgo vietiņu, paņem klēpī, un viss. Agresoram viņa neko nesaka, vispār nekā nenoreaģē, nekāds audzinošais moments neseko. Viņa tikai pažēlo cietušo, sniedz viņam psiholoģisko palīdzību tam, kurš ir apbēdināts.
Vairumā gadījumu tā arī ir optimālā stratēģija.
Pirmkārt, bērni redz uzvedības modeli. kāds'});">Ir kāds, kuram ir slikti, kurš ir aizvainots, kāds, kuram sāp un viņu vajag pažēlot. Un pamatā arī viss. Bērnā attīstās empātija, prasme palīdzēt, prasme parūpēties. Un redzot šo modeli, arī paši bērni pat spēles karstumā, pieies, pažēlos brāli vai māsu, palīdzēs piecelties, palūgs piedošanu utt.
Ja bērns ir pavisam maziņš, un vecākais vēl neprot aprēķināt savu spēku, dažās situācijās lielākajam var novērst uzmanību vai atņemt bīstamo priekšmetu. Piemēram, trīsgadnieks var vēl nesaprast, ka sist ar koka kluci pa galvu gadu vecajam brālim nav visai laba doma. Tad visvienkāršāk ir paņemt nost klucīti, uzņemoties atbildību par situāciju. Respektīvi, vecāku atbildība slēpjas tajā, lai visi būtu drošībā un cietušie tiktu mierināti.
Kad sākas problēmas
Problēmas sākas brīdī, kad vecāki cenšas, lai konfliktu nebūtu vispār. Vai, lai ikvienu konfliktu atrisinātu taisnīgi.
Kolīdz jūs uzņematies šo atbildības nastu, jūsu dzīve solās būt ļoti “jautra”. Pie jums vērsīsies ar jebkuru konfliktu, ar jebkuru iemeslu, jums žēlosies, pieprasīs jūsu līdzdalību, jūsu iejaukšanos – sodīt, atņemt, paņemt. Jūs nemitīgi dzirdēsiet – “bet ko viņš”, “kāpēc viņš tā”, “bet viņš var”…
Tā nav jūsu atbildība – tās ir bērnu horizontālās attiecības.
Viņi mēģina, dažreiz sanāk, dažreiz nē, kādu reizi sastrīdas, kādu salīgst mieru. Kolīdz jūs sākat tēlot tiesnesi, tas būs vienīgais ar ko turpmāk nodarbosieties, jo nekam citam laiks neatliks. Jums nemitīgi būs jārisina sīki konflikti, tādi kā “bet viņa paņēma manu flomāsteru un neuzlika vāciņu, tagad tas ir izžuvis, pasaki viņai”.
Bet jūs varat kļūt par konsultantu.
Tā ir ļoti laba loma komunicējot ar to, kurš mācās. Bērni mācās veidot attiecības. Viņi mācās konfliktēt, aizstāvēt savas intereses, piekāpties, ievērot cita intereses. Un kā konsultants jūs kopīgi ar bērniem varat risināt visdažādākās situācijas. “Kā tu domā, ja saki cilvēkam, ka viņš ir idiots – tas ir labs paņēmiens, lai viņš tevi sadzirdētu un darītu to, ko tu gribi?”
Pēc konflikta
Lai tas strādātu, konsultēšanai jānotiek tad, kad nav paša konflikta.
Piesieties bērniem ar savām idejām par to, kā būtu jābūt, kā būtu labāk, brīdī, kad kāds no viņiem ir aizvainots, kāds raud, kāds pukst un dusmojas, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Kad emocijas pierimušas, kad esat pažēlojusi cietušo, galējā situācijā – izšķīruši konfliktējošās puses teritoriāli, kad visi nomierinājušies – tad varat mierīgi apspriest ar abiem kopā vai katru atsevišķi, vai ar vecāko, ja jaunākais ir pavisam maziņš, kas noticis un kā varēja darīt citādāk.
Tas strādās, ja runāsiet ļoti labvēlīgā un izpalīdzīgā manierē.
Ja bērnam tas būs stāsts par to, ka jūs gribat viņam palīdzēt, parūpēties par viņu, pateikt viņam kaut ko, nevis sarāt viņu par to, ka viņam nav izrādījusies taisnība, tad viss būs kārtībā.
Lūk, arī viss. Tikai tā varam palīdzēt. Citādi kaut ko darīt ar konfliktu ir bezjēdzīgi, tāpēc, ka, jo vairāk mēs iejauksimies, jo vairāk veidosim trīsstūrveida attiecības, jo vairāk pildīsim tiesneša lomu, tad drīz vien redzēsim, ka visas savstarpējās attiecības bērni centīsies risināt caur mums.
